ķert
ķert ķeru [ķeru̧ arī ķȩru], ķer, ķer [ķeŗ arī ķȩr], pag. ķēru transitīvs, darbības vārds
1.Strauji tvert, ņemt.
PiemēriĶert telefonu, lai zvanītu ugunsdzēsējiem.
1.1.intransitīvs Strauji skart; strauji virzīt (kur) roku.
PiemēriĶert ar roku pie cepures.
1.2.Aizgūtnēm ieelpot.
PiemēriSlimnieks kāri ķer gaisu.
1.3.intransitīvs Kost (kādam) – parasti par suni.
PiemēriSuns mēģina ķert stilbos.
2.Censties notvert, saņemt (ko tādu, kas kustas, pārvietojas).
PiemēriĶert mesto bumbu.
Stabili vārdu savienojumiĶert preciniekus; ķert vīriešus; ķert puišus.
2.1.Vajāt, lai notvertu, tiesātu, sodītu.
PiemēriĶert robežpārkāpējus.
2.2.Gūstīt (dzīvniekus), lai iegūtu lomu, medījumu u. tml.; medīt (par dzīvnieku).
PiemēriĶert zivis ar spiningu.
3.formā: trešā persona Trāpīt, skart.
PiemēriKāju ķērusi lode.
3.1.Postoši ietekmēt, (daļēji) iznīcināt.
PiemēriLaukus ķērusi neraža.
3.2.Skart, izraisot (negatīvas) sekas.
PiemēriViņu ķērusi trieka.
4.sarunvaloda Gūt, dabūt.
PiemēriKur tu tādu grāmatu ķēri?
Stabili vārdu savienojumiNezināt, ko ķert, ko grābt.
4.1.Pirkt, ņemt bez izvēles, vajadzības.
PiemēriĶert visu, kas pagadās.
Stabili vārdu savienojumiKā zibens (spēriena) ķerts. Ķert karstu. Ķert no (zila) gaisa. Ķert pie rīkles.