Mūsdienu latviešu valodas vārdnīca
58 265 šķirkļi
ķesele
ķesele dsk. ģen. -ļu sieviešu dzimte, lietvārds
1.Rīks zivju uztveršanai makšķerējot, zivju pasmelšanai u. tml. – kāts ar noslēgtu stīpu, rāmi, kam piestiprināts tīkla auduma maisiņš.
PiemēriIedabūt līdaku ķeselē.
1.1.Apaļai stīpai piestiprināts vaļējs tīkliņš (vēžošanai); krītiņš.
PiemēriVēžot ar ķeselēm.
2.sarunvaloda Kule, tarba.
PiemēriLikt pirkumus savā ķeselē.
3.Garā kātā iestiprināts maisiņš ziedojumu vākšanai baznīcā.
PiemēriUpura ķesele katru svētdienu viņam bija bagāta.