ķemmēt
ķemmēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju darbības vārds; transitīvs
ķemmēties darbības vārds; atgriezenisks
1.Glaust, kārtot ar ķemmi (matus); sukāt.
PiemēriĶemmēt pie spoguļa matus.
- Ķemmēt pie spoguļa matus.
- Staigāt neķemmētiem matiem.
- pārnestā nozīmē Lēverainu lietus bārdu gar kokiem ķemmēdams, pāri mežam slīdēja mākonis.
1.1.Tīrīt, glaust ar ķemmi (dzīvnieku, tā apmatojumu).
PiemēriĶemmēt suni.
- Ķemmēt suni.
- Ķemmēt zirgam krēpes.
2.Rūpīgi (piem., ejot ķēdē) pārmeklēt (kādu teritoriju).
PiemēriKaravīri ķemmē mežu.
- Karavīri ķemmē mežu.
2.1.sarunvaloda Apmeklēt, izstaigāt (ko kādā teritorijā), lai ko atrastu, nopirktu u. tml.
PiemēriĶemmēt veikalus.
- Ķemmēt veikalus.
- Sēņu smarža un sveķu tvans aizsviež sievieti bērnībā, kad viņi ar tēvu ceļas jau sešos un metas ķemmēt Tērvetes silus.