ķēms
ķēms [ķȩ̄̀ms] lietvārds; vīriešu dzimte
1.Iedomu, negatīvas īstenības uztveres radīts tēls, kas iedveš bailes; spoks, rēgs.
PiemēriLikās, ka tur stāv ķēms.
- Likās, ka tur stāv ķēms.
- Uzzīmēt ķēmu.
- Sapnī cīnīties ar ķēmiem.
2.Neglīts, atbaidošs cilvēks.
PiemēriSkrandains ķēms.
- Skrandains ķēms.
- Izskatīties pēc ķēma.
2.1.sarunvaloda Cilvēks, kas izturas, rīkojas muļķīgi, nesaprātīgi, arī ne tā, kā gaidīts.
PiemēriĶēms tāds!
- Ķēms tāds!
- Turēt darbā tādu ķēmu!
- "Viņš neatbrauks." Mijai izkrita vēstule no rokas. Bija dusmas, un modās spītība. "Ķēms! Es viņu gribētu pārmācīt."