šķaudīt
šķaudīt -u, -i, -a, pag. -īju darbības vārds; intransitīvs
1.Deguna gļotādas kairinājuma dēļ ar troksni izgrūst gaisu spēcīgā, īsā izelpā.
PiemēriPēc saaukstēšanās sākt šķaudīt un klepot.
1.1.pārnestā nozīmē Radīt aprautas, šņācošas skaņas, rodoties darbības traucējumiem (piem., par ierīcēm, mehānismiem).
PiemēriMotors sprauslo un šķauda.