viļņot
viļņot 3. pers. -o, pag. -oja darbības vārds
1.intransitīvs Būt tādam, kur ir viļņi (1) – par ūdenstilpi, ūdeni; viļņoties1.
PiemēriEzers sāk viļņot vējā.
- Ezers sāk viļņot vējā.
- Jūra viļņoja ļoti spēcīgi.
- Ūdens viļņo gar laivas malām.
2.intransitīvs Nevienmērīgi, svārstīgi līdzīgi viļņiem (1) izplatīties, kustēties u. tml.; viļņoties.
PiemēriTorņa zvana skaņas viļņo tālu.
- Torņa zvana skaņas viļņo tālu.
- Mastā viļņo karogs.
- Vējā viļņo kviešu druva.
2.1.pārnestā nozīmē Norisēt spēcīgi, strauji (par parādībām sabiedrībā, arī psihisku, fizioloģisku stāvokli).
PiemēriSabiedrībā viļņo satraukums par notikušo nelaimi.
- Sabiedrībā viļņo satraukums par notikušo nelaimi.
- Sirdī viļņo prieks.
- Valodas urdz un viļņo, un skan manās ausīs kā mūzika. Mīļā mātes valoda!
3.transitīvs Būt par cēloni tam, ka rodas viļņi (1).
PiemēriVētra viļņo okeānu.
- Vētra viļņo okeānu.
- Spēcīgs vējš viļņoja jūru.
- pārnestā nozīmē Prieks viļņo sirdi.