vilcināties
vilcināties -inos, -inies, -inās, pag. -inājos darbības vārds; atgriezenisks
1.Nesākt, arī nesteigties (parasti ko darīt); vilcināt kā (parasti kādas darbības) iesākšanu.
PiemēriVilcināties atbildēt uz jautājumu.
- Vilcināties atbildēt uz jautājumu.
- Vilcināties pieņemt pareizo lēmumu.
- Vilcināties ar ārsta apmeklējumu.
- Policija vilcinājās uzsākt kriminālizmeklēšanu.
2.Ļaut (piem., darbiem) ieilgt; paveikt (piem., darbus) vēlāk par paredzēto laiku.
PiemēriVilcināties ar darbu pabeigšanu.
- Vilcināties ar darbu pabeigšanu.
- Vilcināties ar projekta īstenošanu.
- Autors vilcinājās ar grāmatas nodošanas termiņiem.
2.1.Būt tādam, kas ieilgst; būt tādam, kas noris vēlāk par paredzēto laiku.
PiemēriLīguma noslēgšana vilcinās.
- Līguma noslēgšana vilcinās.
- Projekta apstiprināšana vilcinājās.
2.2.Atrasties (kādā vietā, pie kā) ilgāk nekā nepieciešams; tīši, ar nodomu kavēties.
PiemēriVilcināties un nedoties mājup.
- Vilcināties un nedoties mājup.
- Vilcināties un nogaidīt, kamēr visi aiziet.