viļņot
viļņot 3. pers. -o, pag. -oja darbības vārds
1.intransitīvs Būt tādam, kur ir viļņi (1) – par ūdenstilpi, ūdeni; viļņoties1.
PiemēriEzers sāk viļņot vējā.
2.intransitīvs Nevienmērīgi, svārstīgi līdzīgi viļņiem (1) izplatīties, kustēties u. tml.; viļņoties.
PiemēriTorņa zvana skaņas viļņo tālu.
2.1.pārnestā nozīmē Norisēt spēcīgi, strauji (par parādībām sabiedrībā, arī psihisku, fizioloģisku stāvokli).
PiemēriSabiedrībā viļņo satraukums par notikušo nelaimi.
3.transitīvs Būt par cēloni tam, ka rodas viļņi (1).
PiemēriVētra viļņo okeānu.