uzmirdzēt
uzmirdzēt -mirdzu, -mirdzi, -mirdz, pag. -mirdzēju intransitīvs, darbības vārds
uzmirdzējums sieviešu dzimte, lietvārds
uzmirdzēties atgriezenisks, darbības vārds
uzmirdzums vīriešu dzimte, lietvārds
1.formā: trešā persona Iesākt mirdzēt (par gaismas avotu, tā gaismu); īsu brīdi, parasti spēcīgi, mirdzēt.
PiemēriLaukumā uzmirdz svētku egle.
1.1.Iesākt spilgti spīdēt, atstarojot mainīga stipruma gaismu; īsu brīdi šādi spīdēt.
PiemēriSaulē uzmirdz rasas lāses.
1.2.Izcelties apkaimē ar krāsas spilgtumu.
PiemēriViskošāk krāsas uzmirdz vasaras puķēs.
1.3.Iesākt mirdzēt; īsu brīdi, parasti, kam spēcīgi izpaužoties, mirdzēt.
PiemēriAizrautīgā sarunā viņas acis uzmirdz.
2.Kļūt tādam, kurā, parasti neilgu laiku, arī reizēm, spilgti izpaužas (kādas pozitīvas jūtas).
PiemēriSieviete uzmirdz priekā.
2.1.Kļūt tādam, kas spēji, spilgti izceļas ar sabiedrības ievērību.
PiemēriSpoži uzmirdzēja talantīgā dzejniece.