uzmīt
uzmīt -minu, -min, -min, pag. -minu darbības vārds; intransitīvs
1.Minot, liekot soli, uzlikt kāju, parasti nejauši, negribēti, virsū (cilvēkam vai dzīvniekam, tā ķermeņa daļai, arī priekšmetam).
PiemēriDejojot uzmīt sievietei uz kājas.
- Dejojot uzmīt sievietei uz kājas.
- Uzmīt kaķim uz astes.
- Laulājoties uzmīt līgavainim uz kājas.
- Uzmīt uz tikko nokrāsotās grīdas.
1.1.Minot, liekot soli, nejauši uzlikt kāju virsū (kam asam), sāpīgi skarot, ievainojot (kāju).
PiemēriUzmīt uz naglas.
- Uzmīt uz naglas.
- Uzmīt uz sarūsējušas dzeloņstieples.
2.Uzliekot kāju virsū (piemēram, pedālim), spiest (uz tā).
PiemēriUzmīt bremzes pedālim.
- Uzmīt bremzes pedālim.
2.1.sarunvaloda Braukt (minot divriteņa pedāļus).
PiemēriKāpt ritenim virsū un uzmīt.
- Kāpt ritenim virsū un uzmīt.
- Pa grants ceļu var uzmīt ātrāk.