uzmanīt
uzmanīt -u, -i, -a, pag. -īju transitīvs, darbības vārds
1.Skatīties, vērot, lai nepieļautu, ka (kāds) ko dara, arī lai sargātu (to) no kā nevēlama.
PiemēriSaimnieks uzmana nolīgtos strādniekus.
1.1.Skatīties, vērot, lai nepieļautu, ka (dzīvnieks) izturas neatbilstoši vēlamajam, arī lai sargātu (ko).
PiemēriIet ganos un uzmanīt desmit govis.
1.2.Skatoties, vērojot ko sargāt; skatoties, vērojot nepieļaut, ka (piemēram, darbība, process) noritētu neatbilstoši kādām prasībām.
PiemēriUzmanīt draugu lauku īpašumu.