uzmanīgs
uzmanīgs -ais īpašības vārds; vīriešu dzimte
uzmanīga -ā īpašības vārds; sieviešu dzimte
uzmanīgi apstākļa vārds
1.Tāds, kam ir noturīga uzmanība, tāds, kas spēj koncentrēt uzmanību, lai ko pēc iespējas pilnīgāk redzētu, dzirdētu, arī izprastu, veiktu.
PiemēriUzmanīgs korektors.
- Uzmanīgs korektors.
- Uzmanīgs klausītājs.
- Uzmanīgs grāmatas lasītājs.
- Uzmanīga zobārste.
1.1.Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriUzmanīgi pētīt autobusu sarakstu.
- Uzmanīgi pētīt autobusu sarakstu.
- Uzmanīgi klausīties raidījumu.
2.Tāds, kas mēdz rīkoties, izturēties, arī paust savas domas apdomīgi, lai izvairītos no kā nevēlama; arī piesardzīgs.
PiemēriUz ielas parasti esmu uzmanīgs.
- Uz ielas parasti esmu uzmanīgs.
- Ar svešiem jābūt uzmanīgam.
- Būt uzmanīgam ar uguni.
- Vārdos uzmanīgs politiķis.
2.1.Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriAllaž braukt uzmanīgi un neiekļūt avārijās.
- Allaž braukt uzmanīgi un neiekļūt avārijās.
- Uzmanīgi laipot starp peļķēm.
- Viņa izteikumi bija uzmanīgi.
2.2.Tāds, kas mēdz izturēties tā, lai varētu izvairīties no kā bīstama (par dzīvniekiem); tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriMelnais stārķis ir uzmanīgs un bailīgs putns.
- Melnais stārķis ir uzmanīgs un bailīgs putns.
- Uzmanīgs medību dzīvnieks.
- Zirga solis kļūst uzmanīgs.
3.Tāds, kas izturas ieinteresēti, laipni, arī iejūtīgi, gādīgi (pret kādu); tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriPersonāls ir uzmanīgs pret jebkuru apmeklētāju.
- Personāls ir uzmanīgs pret jebkuru apmeklētāju.
- Gādīgs un uzmanīgs tēvs saviem trim bērniem.
- Uzmanīgi pavērt durvis uz slimnieka istabu.