uzmanīt
uzmanīt -u, -i, -a, pag. -īju darbības vārds; transitīvs
1.Skatīties, vērot, lai nepieļautu, ka (kāds) ko dara, arī lai sargātu (to) no kā nevēlama.
PiemēriSaimnieks uzmana nolīgtos strādniekus.
- Saimnieks uzmana nolīgtos strādniekus.
- Uzmanīt bērnus pie ūdens.
1.1.Skatīties, vērot, lai nepieļautu, ka (dzīvnieks) izturas neatbilstoši vēlamajam, arī lai sargātu (ko).
PiemēriIet ganos un uzmanīt desmit govis.
- Iet ganos un uzmanīt desmit govis.
- Uzmanīt vistas, lai nekašņā dārzu.
- Uzmanīt savus lopus, lai neuzbrūk knišļi.
1.2.Skatoties, vērojot ko sargāt; skatoties, vērojot nepieļaut, ka (piemēram, darbība, process) noritētu neatbilstoši kādām prasībām.
PiemēriUzmanīt draugu lauku īpašumu.
- Uzmanīt draugu lauku īpašumu.
- Uzmanīt savas somas.
- Uzmanīt krāsni, kas vēl kuras.
- Uzmanīt, vai uz maltītes galda kā netrūkst.