uzkūdīt
uzkūdīt -u, -i, -a, pag. -īju darbības vārds; transitīvs
1.Kūdot panākt, arī būt par cēloni, ka (kāds) ir sagatavots, arī sāk (parasti neatļauti, negodīgi) rīkoties, darboties (pret kādu, pret ko).
PiemēriUzkūdīt kādu izrēķināties ar žurnālistu.
- Uzkūdīt kādu izrēķināties ar žurnālistu.
- Uz noziegumu viņu uzkūdīja draugi.
- Nepilnīga informācija uzkūda cilvēkus.
1.1.Kūdot (kādu, piemēram, sabiedrības daļu), izraisīt.
PiemēriUzkūdīt kaislības.
- Uzkūdīt kaislības.
- Uzkūdīt spriedzi.
- Uzkūdīt nemierus.