ultimatīvs
ultimatīvs -ais īpašības vārds; vīriešu dzimte
ultimatīva -ā īpašības vārds; sieviešu dzimte
ultimatīvi apstākļa vārds
ultimatīvums lietvārds; vīriešu dzimte
1.Saistīts ar ultimātu (1), tam raksturīgs.
PiemēriUltimatīvi noteikumi.
- Ultimatīvi noteikumi.
2.Kategorisks.
PiemēriUltimatīvs sarunu veids ar opozīcijas partiju.
- Ultimatīvs sarunu veids ar opozīcijas partiju.
- Ultimatīvs aizliegums.
- Runātāja tonis nebija ultimatīvs.
- Ultimatīvs aizliegums palielināt amatpersonu algas.
Cilme:No vācu ultimativ, kam pamatā latīņu ultimatus ‘tāds, kas beidzies, sasniedzis galu’.