triumfs
triumfs lietvārds; vīriešu dzimte
1.Senajā Romā – uzvarētāja svinīga iebraukšana galvaspilsētā pa īpašiem vārtiem.
2.Izcils panākums, izcila uzvara; pozitīva sabiedrības attieksme, arī gods, ko rada šāds panākums, uzvara.
PiemēriPianista triumfs mūzikas pasaulē.
2.1.formā: ģenitīvs Tāds, kas ir saistīts ar kādu izcilu panākumu, lielu, nozīmīgu uzvaru u. tml.
PiemēriTriumfa maršs.
Stabili vārdu savienojumiTriumfa arka.
Cilme:No latīņu triumphus.