trūkt1
trūkt 3. pers. trūkst, pag. trūka intransitīvs, darbības vārds
Neizturot saspriegumu, stiepi, dalīties daļās (par ko samērā tievu); neizturot saspriegumu, stiepi, dalīties nost no kā (par ko piestiprinātu, parasti piešūtu).
PiemēriDiegs metās mezglos un trūka.
Stabili vārdu savienojumiVisi striķi trūkst.