sveķot
sveķot 3. pers. -o, pag. -oja darbības vārds; intransitīvs
sveķojums lietvārds; vīriešu dzimte
Būt tādam, no kura izdalās sveķi (par augiem, to daļām).
PiemēriPriedes un egles stipri sveķo.
- Priedes un egles stipri sveķo.
- Slimie koki sveķoja.
- Griežot zarus, atstāj celmiņus, tad brūces mazāk sveķo un labāk aizaug.