stīdzēt
stīdzēt 3. pers. stīdz, pag. stīdzēja intransitīvs, darbības vārds
1.Augot veidoties garam, tievam, arī vārgam (parasti nelabvēlīgos apstākļos) – par augiem, to daļām.
PiemēriDzinumi stīdz.
1.1.Augot veidoties garam, tievam (parasti kādā virzienā).
PiemēriGar sienu augšup stīdz mežvītenis.
2.Stiepjoties (kur), veidot tievu, garu formu (piem., par dūmiem, šķidrumu).
PiemēriNo tējkannas snīpja stīdz silta garaiņu strūkliņa.
2.1.Būt novietotam, atrasties (kur) – par ko tievu, garu.
PiemēriZālē stīdz zirnekļu tīkli.