stumbenis
stumbenis -ņa, dsk. ģen. -ņu lietvārds; vīriešu dzimte
1.Koka celms; koks ar nolauztu, nocirstu, nozāģētu u. tml. augšdaļu; koka gabals.
PiemēriNokaltuša koka stumbenis.
- Nokaltuša koka stumbenis.
- Koks nolūza vētrā, tagad no tā palicis tikai stumbenis.
- Liepām pilnībā nozāģēti zaru vainagi, palikuši stumbeņi vien.
- Cirsmas malā mētājas koku stumbeņi.
2.Daļa (parasti kājai vai rokai), kas palikusi pie ķermeņa pēc kāda posma atdalīšanas (no tās).
PiemēriVienas kājas pēda karavīram bija amputēta, stumbenis apsiets ar zaļganu autu.
- Vienas kājas pēda karavīram bija amputēta, stumbenis apsiets ar zaļganu autu.
- Gleznā attēlota kaila sieviete ar asiņainu rokas stumbeni.