strutot
strutot 3. pers. -o, pag. -oja darbības vārds; intransitīvs
strutojums lietvārds; vīriešu dzimte
Būt tādam, kurā rodas, no kura izdalās strutas.
PiemēriBrūce struto.
- Brūce struto.
- Slimnieka izgulējumi plešas, čūlas struto.
- Rodas infekcija, nags sāk strutot, asiņot un ļoti sāpēt.