strostēt sarunvaloda
strostēt [struõstêt] -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju darbības vārds; transitīvs
Bārt.
PiemēriStrostēt bērnu.
- Strostēt bērnu.
- Tēvs dēlu bieži strostē.
- Treneris puišus pēc zaudējuma nevis strostēja, bet gan uzslavēja par cīņassparu.
- Kad māte strostējusi meitu par nepareizu dziedāšanu, meitēns sadusmojies.