strīķēt
strīķēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju darbības vārds; transitīvs
strīķējums lietvārds; vīriešu dzimte
1.Asināt (piem., izkapti) ar strīķi.
PiemēriIzkapti strīķē šaurā leņķī, viegli velkot pa asmeni no vienas un otras puses.
2.sarunvaloda Kustībā vairākkārt skart (ko).
PiemēriStrīķēt kājas pret zemi.
2.1.Līdzināt (ko beramu) līdz ar (trauka) malām.
PiemēriMarinādei uz litru ūdens pievieno strīķētu ēdamkaroti cukura.