strinkšķēt
strinkšķēt 3. pers. strinkšķ, pag. strinkšķēja intransitīvs, darbības vārds
strinkšķoņa sieviešu dzimte, lietvārds
1.Radīt samērā augstu, parasti spalgu, smalku skaņu; atskanēt šādai skaņai.
PiemēriStīgas strinkšķ.
1.1.Radīt skaņas (par strinkšķināmiem stīgu instrumentiem).
PiemēriKokle strinkšķ.