stīdzēt
stīdzēt 3. pers. stīdz, pag. stīdzēja darbības vārds; intransitīvs
1.Augot veidoties garam, tievam, arī vārgam (parasti nelabvēlīgos apstākļos) – par augiem, to daļām.
PiemēriDzinumi stīdz.
- Dzinumi stīdz.
- Ja pietrūks saules, stādiņi sāks stīdzēt.
1.1.Augot veidoties garam, tievam (parasti kādā virzienā).
PiemēriGar sienu augšup stīdz mežvītenis.
- Gar sienu augšup stīdz mežvītenis.
- Žogmalā pret sauli stīdzēja sārtas kāršurozes.
2.Stiepjoties (kur), veidot tievu, garu formu (piem., par dūmiem, šķidrumu).
PiemēriNo tējkannas snīpja stīdz silta garaiņu strūkliņa.
- No tējkannas snīpja stīdz silta garaiņu strūkliņa.
- No skursteņa stīdz smaržīgi lielās maizes krāsns dūmi.
2.1.Būt novietotam, atrasties (kur) – par ko tievu, garu.
PiemēriZālē stīdz zirnekļu tīkli.
- Zālē stīdz zirnekļu tīkli.
- Ap acīm stīdz grumbas.