sprukt
sprukt sprūku, sprūc, sprūk, pag. spruku darbības vārds; intransitīvs
1.Ātri, steigšus (piem., nepacietībā, bailēs) virzīties (kur iekšā, ārā, prom u. tml.) – par cilvēkiem, dzīvniekiem.
PiemēriSprukt laukā no istabas.
- Sprukt laukā no istabas.
2.formā: trešā persona Pēkšņi, strauji raisīties, slīdēt u. tml. (vaļā, ārā).
PiemēriJosta sprūk vaļā.
- Josta sprūk vaļā.
- Sainis spruka no rokām ārā.
- No pudeles sprūk ārā putojošs alus.
3.formā: trešā persona Neviļus, negribēti tikt teiktam, runātam (piem., par vārdiem, izteicieniem u. tml.).
PiemēriDusmās spruka ārā arī pa kādam rupjam vārdam.
- Dusmās spruka ārā arī pa kādam rupjam vārdam.
3.1.Neviļus, negribēti rasties (piem., par smiekliem, asarām).
PiemēriSpruka vaļā gan smiekli, gan asaras.
- Spruka vaļā gan smiekli, gan asaras.