sprukt
sprukt sprūku, sprūc, sprūk, pag. spruku intransitīvs, darbības vārds
1.Ātri, steigšus (piem., nepacietībā, bailēs) virzīties (kur iekšā, ārā, prom u. tml.) – par cilvēkiem, dzīvniekiem.
PiemēriSprukt laukā no istabas.
2.formā: trešā persona Pēkšņi, strauji raisīties, slīdēt u. tml. (vaļā, ārā).
PiemēriJosta sprūk vaļā.
3.formā: trešā persona Neviļus, negribēti tikt teiktam, runātam (piem., par vārdiem, izteicieniem u. tml.).
PiemēriDusmās spruka ārā arī pa kādam rupjam vārdam.
3.1.Neviļus, negribēti rasties (piem., par smiekliem, asarām).
PiemēriSpruka vaļā gan smiekli, gan asaras.