sasprēgāt
sasprēgāt [sasprȩ̃gât] 3. pers. -sprēgā, pag. -sprēgaja darbības vārds; intransitīvs
sasprēgājums lietvārds; vīriešu dzimte
1.Kļūt tādam, kam sprēgāšanas rezultātā rodas vairākas, daudzas sīkas, garenas, nedziļas brūces.
PiemēriSasprēgājušas lūpas.
2.Kļūt tādam, kā virsmā rodas vairākas, daudzas plaisas (par priekšmetu, materiālu u. tml.).
PiemēriKoka priekšmeti lielā sausumā var sasprēgāt.
2.1.Saplaisāt (par stiklu).
PiemēriAutomašīnai sasprēgājis priekšējais stikls.