sasprēgāt
sasprēgāt [sasprȩ̃gât] 3. pers. -sprēgā, pag. -sprēgaja intransitīvs, darbības vārds
sasprēgājums vīriešu dzimte, lietvārds
1.Kļūt tādam, kam sprēgāšanas rezultātā rodas vairākas, daudzas sīkas, garenas, nedziļas brūces.
PiemēriSasprēgājušas lūpas.
2.Kļūt tādam, kā virsmā rodas vairākas, daudzas plaisas (par priekšmetu, materiālu u. tml.).
PiemēriKoka priekšmeti lielā sausumā var sasprēgāt.
2.1.Saplaisāt (par stiklu).
PiemēriAutomašīnai sasprēgājis priekšējais stikls.