sakārtojums
sakārtojums [sakā̀rtuõjùms] lietvārds; vīriešu dzimte
1.Paveikta darbība, rezultāts → sakārtot1.
PiemēriVeiksmīgs matu sakārtojums.
- Veiksmīgs matu sakārtojums.
3.Paveikta darbība, rezultāts → sakārtot3.
PiemēriRakstnieka darbu izlase viņa drauga sakārtojumā.
- Rakstnieka darbu izlase viņa drauga sakārtojumā.
3.1.joma: valodniecība Valodas vienību (piem., vārdu, teikuma sastāvdaļu) saistījums, kam raksturīga (to) savstarpēja neatkarība pēc formas, nozīmes; valodas vienības, starp kurām ir šāds saistījums.
PiemēriSalikts sakārtojuma teikums.
- Salikts sakārtojuma teikums.
- Sakārtojuma saikļi.