sabrukt
sabrukt -brūku, -brūc, -brūk, pag. -bruku intransitīvs, darbības vārds
1.formā: trešā persona Sagāzties, pārvērsties drupās; sagrūt1.
PiemēriSprādzienā ēka sabruka.
1.1.Sairt, zaudēt normālu struktūru (piem., par organisma audiem).
PiemēriInficētās šūnas sabrūk.
1.2.Sadalīties (par vielu, tās elementārdaļiņām, to saistījumu).
PiemēriDabā radioaktīvie elementi pakāpeniski sabrūk.
2.formā: trešā persona Nespēt pastāvēt, aiziet bojā.
PiemēriSabruka totalitārais režīms.
2.1.Izjukt, zust.
PiemēriSabruka dzīves pamats.
3.Nespējot noturēties, parasti stāvus (aiz vājuma, pārdzīvojuma u. tml.) nokrist, saļimt.
PiemēriZaudēt samaņu un sabrukt uz grīdas.
3.1.Nonākt fizisko spēku galējā izsīkumā; zaudēt psihisko līdzsvaru.
PiemēriViņa veselība strauji sabrūk.
4.Straujā gaitā savirzīties, iekļūt (kur) – par vairākiem, daudziem.
PiemēriTelpā sabrūk bruņoti vīri.
Stabili vārdu savienojumiSabrukt virsū.
Stabili vārdu savienojumiKā kāršu namiņš (sabrūk, izjūk u. tml.).