pupiņš sarunvaloda
pupiņš lietvārds; vīriešu dzimte
1.Zīdeklis (zīdainim, mazam bērnam, arī dzīvnieka mazulim).
PiemēriLateksa, silikona pupiņš.
- Lateksa, silikona pupiņš.
- Uzmaukt pudelei pupiņu.
- Bērns ar pupiņu ātri iztukšoja pudelītes saturu.
- Barot kucēnus ar pupiņu.
1.1.Knupis, māneklis (zīdainim, mazam bērnam).
PiemēriBez pupiņa zīdainis nevarēja aizmigt.
- Bez pupiņa zīdainis nevarēja aizmigt.
- Ielikt bērnam mutē pupiņu.