plucināt1
plucināt -inu, -ini, -ina, pag. -ināju darbības vārds; transitīvs
1.Raujot, ar rāvieniem dalīt nost (parasti ko sīku) no kā; raujot, ar rāvieniem atbrīvot (ko) no (parasti) kā sīka; arī plūkt1.
PiemēriPlucināt zosij spalvas.
- Plucināt zosij spalvas.
- Plucināt zosi, vistu.
2.Raujot, ar rāvieniem dalīt sīkās daļās; raustot viegli burzīt.
PiemēriPlucināt lupatas, papīru.
- Plucināt lupatas, papīru.
- Plucināt salātlapas.
- Sieviete nervozi plucina galdauta malu.
3.Spēcīgi raustīt (parasti par vēju).
PiemēriVējš plucina matus un drēbes.
- Vējš plucina matus un drēbes.
- Vētra plucināja krastmalas priedes.
- Vēja brāzmas plucināja izžauto veļu.
3.1.Raustīt (aiz ķermeņa daļas), lai izraisītu sāpes.
PiemēriPlucināt aiz ausīm, aiz elkoņa.
- Plucināt aiz ausīm, aiz elkoņa.
- Puikas viens otru plucināja aiz matiem.