Mūsdienu latviešu valodas vārdnīca
58 265 šķirkļi
plosīties
plosīties [pluôsîtiês] -os, -ies, -ās, pag. -ījos atgriezenisks, darbības vārds
1.formā: trešā persona Būt tādam, kas iedarbojas ar lielu postošu spēku, parasti radot skaļu troksni (par parādībām dabā).
PiemēriPēkšņi sāka plosīties virpuļviesulis.
1.1.Plaši izplatoties, būt par cēloni postam, (kā) bojāejai (piem., par uguni, slimībām).
PiemēriMežā plosās ugunsgrēks.
2.Būt tādam, kurā iet bojā daudzi cilvēki, lielas materiālas vērtības (parasti par bruņotu cīņu).
PiemēriPlosījās Otrais pasaules karš.
2.1.Piedaloties bruņotā cīņā, uzbrūkot, panākt, ka iet bojā daudzi cilvēki, lielas materiālās vērtības.
PiemēriKarā cietušajā valstī plosījās bruņotas bandas.
2.2.Agresīvi, nevaldāmi uzvesties.
PiemēriVīrietis dzērumā plosījās.
3.formā: trešā persona Būt spēcīgam, ar ļoti intensīvu, parasti negatīvu, darbību (piem., par jūtām, domām).
PiemēriViņā plosās dusmas un naids.
4.Būt ļoti kustīgam, izturēties skaļi, parasti rotaļājoties, priecājoties; arī draiskoties.
PiemēriJaunieši visu nakti dejoja un plosījās.
5.sarunvaloda Ar grūtībām, ilgi darboties, strādāt, lai panāktu, sasniegtu (ko).
PiemēriCauras dienas visa ģimene plosījās pa savu saimniecību.