Mūsdienu latviešu valodas vārdnīca
58 266 šķirkļi
plosīt
plosīt [pluôsît] plosu, plosi, plosa, pag. plosīju darbības vārds; transitīvs
1.Vairākkārt raujot, plēšot (parasti spēcīgi, arī dažādos virzienos), dalīt (ko) daļās, gabalos, radīt (kam) plaisas, caurumus.
PiemēriVilki plosīja medījumu.
  • Vilki plosīja medījumu.
  • Kaķis plosa tapetes.
1.1.formā: trešā persona Postoši iedarboties (par vēju, vētru u. tml.).
PiemēriVējš plosīja kokus.
  • Vējš plosīja kokus.
  • Vētra plosa jūrmalas kāpas.
  • Taifūns plosīja visu, kas atradās tā ceļā.
2.formā: trešā persona Spēcīgi iedarbojoties, izraisīt nepatīkamas sajūtas, izjūtas, arī ļoti traucēt (par skaņu, troksni).
PiemēriAusis plosa spalgās motorzāģa skaņas.
  • Ausis plosa spalgās motorzāģa skaņas.
  • Skaļā mūzika plosīja dzirdi.
  • Nemitīgā bērna raudāšana plosa mātes nervus.
2.1.Spēcīgi, parasti negatīvi, ietekmēt (kādu, kāda psihi) – piem., par jūtām, domām.
PiemēriViņu plosa pretrunas un šaubas.
  • Viņu plosa pretrunas un šaubas.
  • Vainas sajūta plosīja vīrieša sirdsapziņu.
  • Naids un izmisums plosīja sirdi.
  • Izbeidz sevi plosīt!
2.2.Spēcīgi, nevēlami iedarboties (par fizioloģisku stāvokli).
PiemēriBezmiegs un sāpes slimnieku plosīja vairākas naktis.
  • Bezmiegs un sāpes slimnieku plosīja vairākas naktis.
3.formā: trešā persona Postoši iedarboties (uz cilvēkiem), nevēlami ietekmēt, arī iznīcināt (cilvēkus) – par parādībām sabiedrībā.
PiemēriCilvēkus plosa smaga ekonomiskā krīze.
  • Cilvēkus plosa smaga ekonomiskā krīze.