plosīt
plosīt [pluôsît] plosu, plosi, plosa, pag. plosīju darbības vārds; transitīvs
1.Vairākkārt raujot, plēšot (parasti spēcīgi, arī dažādos virzienos), dalīt (ko) daļās, gabalos, radīt (kam) plaisas, caurumus.
PiemēriVilki plosīja medījumu.
- Vilki plosīja medījumu.
- Kaķis plosa tapetes.
1.1.formā: trešā persona Postoši iedarboties (par vēju, vētru u. tml.).
PiemēriVējš plosīja kokus.
- Vējš plosīja kokus.
- Vētra plosa jūrmalas kāpas.
- Taifūns plosīja visu, kas atradās tā ceļā.
2.formā: trešā persona Spēcīgi iedarbojoties, izraisīt nepatīkamas sajūtas, izjūtas, arī ļoti traucēt (par skaņu, troksni).
PiemēriAusis plosa spalgās motorzāģa skaņas.
- Ausis plosa spalgās motorzāģa skaņas.
- Skaļā mūzika plosīja dzirdi.
- Nemitīgā bērna raudāšana plosa mātes nervus.
2.1.Spēcīgi, parasti negatīvi, ietekmēt (kādu, kāda psihi) – piem., par jūtām, domām.
PiemēriViņu plosa pretrunas un šaubas.
- Viņu plosa pretrunas un šaubas.
- Vainas sajūta plosīja vīrieša sirdsapziņu.
- Naids un izmisums plosīja sirdi.
- Izbeidz sevi plosīt!
2.2.Spēcīgi, nevēlami iedarboties (par fizioloģisku stāvokli).
PiemēriBezmiegs un sāpes slimnieku plosīja vairākas naktis.
- Bezmiegs un sāpes slimnieku plosīja vairākas naktis.
3.formā: trešā persona Postoši iedarboties (uz cilvēkiem), nevēlami ietekmēt, arī iznīcināt (cilvēkus) – par parādībām sabiedrībā.
PiemēriCilvēkus plosa smaga ekonomiskā krīze.
- Cilvēkus plosa smaga ekonomiskā krīze.