pilnīgs
pilnīgs -ais īpašības vārds; vīriešu dzimte
pilnīga -ā īpašības vārds; sieviešu dzimte
pilnīgi apstākļa vārds
1.Tāds, kas izpaužas pilnā mērā; tāds, kas ir sasniedzis augstāko pakāpi, kvalitāti.
PiemēriPilnīgs klusums.
- Pilnīgs klusums.
- Pilnīga laime.
- Upe ir pilnīgi aizsalusi.
- Esmu pilnīgi vesela.
- Tas esot pilnīgi droši.
- Pilnīgi slepeni.
2.Absolūts (par cilvēku).
PiemēriPilnīgs nepraša.
- Pilnīgs nepraša.
- Pilnīgs iesācējs, autodidakts.
- Pilnīgs noteicējs pār sevi.
3.Tāds, kas aptver visu (kā) apjomu, kopumu.
PiemēriPilnīgs pārskats.
- Pilnīgs pārskats.
- Saraksts nav pilnīgs.
- Pilnīgs saules aptumsums.
- Pilnīgi aizaudzis dārzs.
4.Samērā tukls (par cilvēku, tā ķermeņa daļām).
PiemēriPilnīga sieviete.
- Pilnīga sieviete.
- Pilnīgas krūtis, lūpas.
Stabili vārdu savienojumiAr pilnīgām tiesībām. Ir (pilnīgi, galīgi) garām! Pilnīgā nejēgā. Pilnīgā nopietnībā.
- Ar pilnīgām tiesībām idioma — pilnīgi pamatoti, likumīgi.
- Ir (pilnīgi, galīgi) garām! idioma — sarunvaloda saka par ko (pilnīgi) nepieņemamu, neizdevušos, arī aplamu, nepareizu.
- Pilnīgā nejēgā — saka par ko ļoti sliktu, neizdevušos, arī ko bezjēdzīgu, neloģisku.
- Pilnīgā nopietnībā — pavisam nopietni.
- Pilnīgi garām — pavisam nederīgi, neatbilstoši; bezjēdzīgi, nevajadzīgi; nepareizi; neveiksmīgi.
- Pilnīgs vāks — saka par kaut ko pilnīgi absurdu, nejēdzīgu.