omulīgs
omulīgs [uõmulîgs] -ais īpašības vārds; vīriešu dzimte
omulīga [uõmulîga] -ā īpašības vārds; sieviešu dzimte
omulīgi [uõmulîgi] apstākļa vārds
omulīgums [uõmulîgùms] lietvārds; vīriešu dzimte
1.Tāds, kas ir labā garastāvoklī, labsirdīgi jautrs.
PiemēriOmulīgs cilvēks.
- Omulīgs cilvēks.
- Omulīgs onkulītis.
1.1.Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriOmulīgs smaids.
- Omulīgs smaids.
1.2.Labs, patīkams (par garastāvokli, pašsajūtu).
PiemēriDārzā visi jutās ļoti omulīgi.
- Dārzā visi jutās ļoti omulīgi.
1.3.Miermīlīgs, piemīlīgs (par dzīvniekiem); tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriOmulīgs strīpains runcis.
- Omulīgs strīpains runcis.
- Omulīgi murrā kaķis.
2.Tāds, kur ir ērti, patīkami uzturēties; mājīgs.
PiemēriOmulīgs atpūtas stūrītis.
- Omulīgs atpūtas stūrītis.
- Omulīga istabiņa.
Cilme:A. Kronvalda jaunvārds.
Normatīvais komentārs:Praksē ļoti izplatīta šī vārda izruna ar patskani o, taču tā nav pareiza.