novecot
novecot [nùovȩcuôt] -oju, -o, -o, pag. -oju darbības vārds; intransitīvs
1.Kļūt vecam (parasti par cilvēkiem, to ķermeņa daļām); kļūt tādam, kam ir redzamas vecuma izraisītas ārējas pazīmes.
PiemēriStrauji novecot.
- Strauji novecot.
- Pāragri novecojusi sieviete.
- Kā viņš ir novecojis!
- Novecojusi seja.
- Krēms novecojušai ādai.
2.formā: trešā persona Pakāpeniski kļūt lietošanai, izmantošanai nederīgam vai neatbilst attiecīgā laikposma prasībām; būt tādam, ko vairs nelieto (par priekšmetiem).
PiemēriLīmlentes noveco un mainās to īpašības.
- Līmlentes noveco un mainās to īpašības.
- Riepas noveco dažādu faktoru ietekmē.
- Morāli un fiziski novecojuši datori.
2.1.Kļūt tādam, ka savu laiku ir pārdzīvojis un neatbilst attiecīgā laikposma prasībām, uzskatiem.
PiemēriNovecojis uzskats.
- Novecojis uzskats.
- Novecojusi tehniskā iekārta.
Stabili vārdu savienojumiMorāli novecojis.
- Morāli novecojis — saka par ko tādu, kas vēl funkcionē, darbojas, bet kam eksistē jaunāks, modernāks, tehniski pilnvērtīgāks modelis.
2.2.Kļūt tādam, ko attiecīgā laikposma valodā vairs nelieto.
PiemēriNovecojuši vārdi.
- Novecojuši vārdi.