novecot
novecot [nùovȩcuôt] -oju, -o, -o, pag. -oju darbības vārds; intransitīvs
1.Kļūt vecam (parasti par cilvēkiem, to ķermeņa daļām); kļūt tādam, kam ir redzamas vecuma izraisītas ārējas pazīmes.
PiemēriStrauji novecot.
2.formā: trešā persona Pakāpeniski kļūt lietošanai, izmantošanai nederīgam vai neatbilst attiecīgā laikposma prasībām; būt tādam, ko vairs nelieto (par priekšmetiem).
PiemēriLīmlentes noveco un mainās to īpašības.
2.1.Kļūt tādam, ka savu laiku ir pārdzīvojis un neatbilst attiecīgā laikposma prasībām, uzskatiem.
PiemēriNovecojis uzskats.
Stabili vārdu savienojumiMorāli novecojis.
2.2.Kļūt tādam, ko attiecīgā laikposma valodā vairs nelieto.
PiemēriNovecojuši vārdi.