nostatīt
nostatīt -u, -i, -a, pag. -īju darbības vārds; transitīvs
1.Novietot, nolikt stāvus, stateniski.
PiemēriNostatīt taisni Ziemassvētku eglīti.
- Nostatīt taisni Ziemassvētku eglīti.
- Nostatīt mašīnu atpakaļ uz riteņiem.
2.Nostādīt2.
PiemēriNostatīt indivīdu pret sabiedrību.
- Nostatīt indivīdu pret sabiedrību.
- Nevajag viņus nostatīt vienu pret otru.
Stabili vārdu savienojumiNostatīt uz kājām.
- Nostatīt uz kājām idioma — panākt, ka (kāds) kļūst patstāvīgs; panākt, ka (kas) spēj sekmīgi darboties, funkcionēt.