normēt
normēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju darbības vārds; transitīvs
normējums lietvārds; vīriešu dzimte
1.Iedibināt, noteikt normu vai normas.
PiemēriNormēt svešvārdu rakstību.
- Normēt svešvārdu rakstību.
- Literārā valoda ir normēta valoda.
1.1.Noteikt (kam) normu, daudzuma, ilguma u. tml. robežu.
PiemēriNormēt ūdens patēriņu.
- Normēt ūdens patēriņu.
- Normēts darbalaiks.