noplandīt
noplandīt -u, -i, -a, pag. -īju darbības vārds; intransitīvs
1.Īsu brīdi plandīt, plandīties un pārstāt plandīt, plandīties.
PiemēriMeitene pagriezās tā, ka viņas garie mati noplandīja.
- Meitene pagriezās tā, ka viņas garie mati noplandīja.
- Čigāniete nozuda aiz mājas stūra, ka viņas kuplie brunči noplandīja vien.
- Noplanda lakatiņš zilais..
1.1.transitīvs Īsu brīdi plandīt un pārstāt plandīt (ko).
PiemēriNoplandīt brunčus.
- Noplandīt brunčus.
- Sieviete noplandīja savus garos matus.