nomocīt
nomocīt [nùomuõcît] -moku, -moki, -moka, pag. -mocīju transitīvs, darbības vārds
1.Mokot, spīdzinot, nonāvēt vai novest līdz kritiskam veselības stāvoklim.
PiemēriNomocīt līdz nāvei.
2.Panākt, būt par cēloni, ka (kāds) cieš mokas, zaudē spēkus, izjūt fizisku diskomfortu.
PiemēriSmagais darbs viņu ir ļoti nomocījis.
2.1.Ļoti nogurdināt, izraisīt psihisku diskomfortu.
PiemēriNomocīt kādu ar jautājumiem.
3.sarunvaloda Ar lielām mokām, grūtībām pabeigt (ko).
PiemēriNomocīt iesākto darbu līdz beigām.
3.1.Ar mokām apēst.
PiemēriNomocīt savu ēdiena porciju.