nomocīt
nomocīt [nùomuõcît] -moku, -moki, -moka, pag. -mocīju darbības vārds; transitīvs
1.Mokot, spīdzinot, nonāvēt vai novest līdz kritiskam veselības stāvoklim.
PiemēriNomocīt līdz nāvei.
- Nomocīt līdz nāvei.
- Viņi tika nomocīti čekas pagrabos un izsūtījumā.
- Aizlūgums par nomocītajiem komunistiskā terora upuriem.
- Patversmē nonācis nežēlīgi nomocīts suns.
2.Panākt, būt par cēloni, ka (kāds) cieš mokas, zaudē spēkus, izjūt fizisku diskomfortu.
PiemēriSmagais darbs viņu ir ļoti nomocījis.
- Smagais darbs viņu ir ļoti nomocījis.
- Slimības nomocīts cilvēks.
- Lielais karstums ir visus nomocījis.
- Iesnas un klepus viņu nomocīja veselu nedēļu.
2.1.Ļoti nogurdināt, izraisīt psihisku diskomfortu.
PiemēriNomocīt kādu ar jautājumiem.
- Nomocīt kādu ar jautājumiem.
- Viņš ar savām problēmām bija nomocījis visu ģimeni.
- Meiteni nomoka šaubas un neziņa.
- Smagas domas nomocīja viņa prātu.
3.sarunvaloda Ar lielām mokām, grūtībām pabeigt (ko).
PiemēriNomocīt iesākto darbu līdz beigām.
- Nomocīt iesākto darbu līdz beigām.
- Nomocīt studijas līdz galam.
3.1.Ar mokām apēst.
PiemēriNomocīt savu ēdiena porciju.
- Nomocīt savu ēdiena porciju.