nokaukt
nokaukt 3. pers. -kauc, pag. -kauca darbības vārds; intransitīvs
1.Īsu brīdi radīt kaucošas skaņas un apklust (par ierīcēm, mašīnām); nokaukties.
PiemēriNokauca bremzes un automašīna apstājās.
1.1.Kaucot virzīties un pārstāt virzīties gar (ko), pār (ko), pāri (kam).
PiemēriPāri galvai nokauca granāta.
2.transitīvs Kaukt (kādu laikposmu) un pārstāt kaukt (par dzīvniekiem).
PiemēriSuns nokauca visu nakti.
3.sarunvaloda, transitīvs Noraudāt (kādu laikposmu).
PiemēriMeitene var nokaukt stundu no vietas.