Mūsdienu latviešu valodas vārdnīca
58 266 šķirkļi
nokaukt
nokaukt 3. pers. -kauc, pag. -kauca darbības vārds; intransitīvs
1.Īsu brīdi radīt kaucošas skaņas un apklust (par ierīcēm, mašīnām); nokaukties.
PiemēriNokauca bremzes un automašīna apstājās.
  • Nokauca bremzes un automašīna apstājās.
  • Nokauca automobiļa riepas.
1.1.Kaucot virzīties un pārstāt virzīties gar (ko), pār (ko), pāri (kam).
PiemēriPāri galvai nokauca granāta.
  • Pāri galvai nokauca granāta.
2.transitīvs Kaukt (kādu laikposmu) un pārstāt kaukt (par dzīvniekiem).
PiemēriSuns nokauca visu nakti.
  • Suns nokauca visu nakti.
3.sarunvaloda, transitīvs Noraudāt (kādu laikposmu).
PiemēriMeitene var nokaukt stundu no vietas.
  • Meitene var nokaukt stundu no vietas.