nodunēt
nodunēt 3. pers. -dun, pag. -dunēja darbības vārds; intransitīvs
1.Kādu brīdi dunēt un pārstāt dunēt; kādu brīdi atbalsot šādu troksni.
PiemēriNodunēja skaļi pērkona grāvieni.
- Nodunēja skaļi pērkona grāvieni.
- Pēkšņi nodunēja sprādziens.
- Kāpņu telpā nodun smagi soļi.
- Nodun zeme zem kājām.
- No lielā būkšķa visa māja nodunēja.
1.1.Dunot aizbraukt.
PiemēriIk pa brīdim nodun vilciens.
- Ik pa brīdim nodun vilciens.