nodūkt
nodūkt -dūcu, -dūc, -dūc, pag. -dūcu darbības vārds
1.intransitīvs; formā: trešā persona Dūcot nolidot (kur, gar ko u. tml.).
PiemēriŠe viņiem gar ausīm nodūca pirmā bite, ko strops bij izsūtījis pretī pavasarim.
1.1.Īsu brīdi dūkt un pārstāt dūkt.
PiemēriNodūc ērģeles.
2.transitīvs Zemā, dūcošā balsī nodziedāt.
PiemēriNodūkt dziesmu.
2.1.Zemā balsī, paklusu noteikt, pateikt.
PiemēriVīrietis kaut ko samtaini nodūca.