nocietēt
nocietēt 3. pers. -ē, pag. -ēja darbības vārds; intransitīvs
1.Kļūt cietam; sacietēt.
PiemēriĻaut cementa pamatnei nocietēt.
- Ļaut cementa pamatnei nocietēt.
- Gaidīt, kamēr līme nocietē.
- Lakojuma kārta ir pilnībā nocietējusi.
1.1.Augot, nobriestot kļūt cietam (par augiem, to daļām).
PiemēriZāle pāraug un nocietē.
- Zāle pāraug un nocietē.