nobrukt
nobrukt 3. pers. -brūk, pag. -bruka intransitīvs, darbības vārds
nobrukums vīriešu dzimte, lietvārds
1.Atdaloties nost, nokrist, nogāzties; brūkot pārvērsties drupās; nogrūt.
PiemēriNo jumta nobrūk sniegs.
1.1.sarunvaloda Nedarboties, nefunkcionēt.
PiemēriDators pēkšņi nobruka.
2.Noslīdēt uz leju (piem., par pietiekami nenostiprinātu apģērba gabalu).
PiemēriNobrukušas zeķes.