mērs1
mērs [mȩ̃rs] vīriešu dzimte, lietvārds
1.Standartizēta vienība, ko izmanto (kā) lieluma, daudzuma, apjoma u. tml. skaitliskai raksturošanai; arī mērvienība.
PiemēriGaruma, laukuma, tilpuma mērs.
Stabili vārdu savienojumiMetriskā mēru sistēma. Pūra mērs.
1.1.Lielums, ko konstatē mērījot.
PiemēriPirms šūšanas vajag noņemt mēru.
Stabili vārdu savienojumiNoņemt mēru.
1.2.Priekšmets (kā) mērīšanai.
PiemēriCentimetru mērs.
Stabili vārdu savienojumiMetra mērs.
2.Noteikts daudzums; noteikta pakāpe, robeža.
PiemēriSaliet visās glāzēs vienādu mēru.
Stabili vārdu savienojumiAr mēru. Augstākā mērā. Bez mēra. Lielā mērā.
Normatīvais komentārs:Sarunvalodā bieži lieto nevēlamo formu – mērs daudzskaitļa formā, piem., iecerēt stingrākus mērus, pieņemt mērus u. tml., kas būtu jāaizstāj ar rīkoties stingrāk, attiecīgi rīkoties u. tml.