manīt
manīt manu, mani, mana, pag. manīju darbības vārds; transitīvs
1.Redzēt, saskatīt; ievērot.
PiemēriPamalē varēja manīt draudīgus pelēkus mākoņus.
- Pamalē varēja manīt draudīgus pelēkus mākoņus.
- Nemanīt nekādas atšķirības.
2.Sajust, just.
PiemēriManīt nogurumu.
- Manīt nogurumu.
- Vecums liek sevi manīt.
- Aiz bailēm viņš [kaķītis] nemanīja, ka no sakostās kājas tam tecēja asinis.
2.1.Uztvert, nojaust.
PiemēriManīt skaudību.
- Manīt skaudību.