mānīt
mānīt mānu, māni, māna, pag. mānīju darbības vārds; transitīvs
1.Apzināti maldināt, stāstot nepatiesību; krāpt.
PiemēriMānīt bērnus.
- Mānīt bērnus.
- Mānīt pircējus.
- Mānīt vēlētājus ar tukšiem solījumiem.
Stabili vārdu savienojumiMānīt pašam sevi.
- Mānīt pašam sevi — censties sevi pārliecināt par ko neesošu, neiespējamu.
1.1.Ar viltu, vilinot panākt dzīvnieka noteiktu izturēšanos.
PiemēriMānīt suni ar desu.
- Mānīt suni ar desu.
- Mānīt uz āķa no dīķa karpas.
2.intransitīvs Nepareizi atspoguļot īstenību (par maņu orgāniem).
PiemēriIntuīcija mani nemāna.
- Intuīcija mani nemāna.
- Ja acis mani nemāna, esmu šai vietā jau bijis.