Mūsdienu latviešu valodas vārdnīca
58 266 šķirkļi
mērs1
mērs [mȩ̃rs] lietvārds; vīriešu dzimte
1.Standartizēta vienība, ko izmanto (kā) lieluma, daudzuma, apjoma u. tml. skaitliskai raksturošanai; arī mērvienība.
PiemēriGaruma, laukuma, tilpuma mērs.
  • Garuma, laukuma, tilpuma mērs.
  • Angļu mēru sistēma.
  • Rīgas mēru sistēma.
Stabili vārdu savienojumiMetriskā mēru sistēma. Pūra mērs.
  • Metriskā mēru sistēma mērvienību sistēma, kuras pamatvienības ir metrs un kilograms un kurā atvasinātās mērvienības iegūst, reizinot vai dalot pamatvienību ar skaitli 10 kādā pakāpē.
  • Pūra mērs tvertne, trauks, kam ir šāds tilpums.
1.1.Lielums, ko konstatē mērījot.
PiemēriPirms šūšanas vajag noņemt mēru.
  • Pirms šūšanas vajag noņemt mēru.
  • Pēc mēra šūts uzvalks.
Stabili vārdu savienojumiNoņemt mēru.
1.2.Priekšmets (kā) mērīšanai.
PiemēriCentimetru mērs.
  • Centimetru mērs.
  • Elektroniskais augstuma mērs.
Stabili vārdu savienojumiMetra mērs.
2.Noteikts daudzums; noteikta pakāpe, robeža.
PiemēriSaliet visās glāzēs vienādu mēru.
  • Saliet visās glāzēs vienādu mēru.
  • Mēra sajūta.
  • Zināt mēru.
  • Visam ir savs mērs.
Stabili vārdu savienojumiAr mēru. Augstākā mērā. Bez mēra. Lielā mērā.
3.Mēraukla; arī kritērijs.
PiemēriPrecizitātes mērs.
  • Precizitātes mērs.
  • Dzīves vērtības mērs.
  • Cilvēks ir visu lietu mērs.
Normatīvais komentārs:Sarunvalodā bieži lieto nevēlamo formu – mērs daudzskaitļa formā, piem., iecerēt stingrākus mērus, pieņemt mērus u. tml., kas būtu jāaizstāj ar rīkoties stingrāk, attiecīgi rīkoties u. tml.